Jānis Ozols

1899.–1903.g. mācījies Cēsu pilsētas skolā, 1904.g. beidzis turpat skolotāju kursus. Kopš 1903.g. ar pseidonīmu J. Vanga rakstījis laikrakstos. 1904.–07.g. tulks Cēsu-Valkas miertiesnešu sapulcē. 1907.–09.g. studējis Pēterpils Psihoneiroloģiskajā institūtā. 1909.–13.g. skolotājs Limbažos. 1913.g. privātas proģimnāzijas vadītājs Baldonē. 1915.g. iesaukts armijā, beidzis kara skolu. Kopš 1916.g. frontē, 1917.g. virsnieks latviešu strēlnieku pulkos Rīgas frontē. 1917.g. rudenī Aleksandra Kerenska valdības uzdevumā vadījis Krievijas satversmes sapulces vēlēšanas ziemeļu frontē. 1918.g. devās uz Ķīnu. Formēja no latviešu strēlniekiem armijas vienības. 1919.g. Imantas pulka komandieris. 1920.g. ar Imantas pulku pa jūras ceļu atgriezies Latvijā. Bijis Apsardzības ministrijas likumdošanas nodaļas vadītājs, 1921.g. Kara ministrijas sevišķu uzdevumu virsnieks, vēlāk tipogrāfijas priekšnieks. 1922.–24.g. daudz rakstījis laikrakstā "Latvijas Kareivis". 1924.–25.g. Francijā studējis tautsaimniecību un valodas. 1926.–32.g. "Iekšlietu Ministrijas Vēstneša" redaktors, 1932.–37.g. "Valdības Vēstneša" redakcijas loceklis, kopš 1937.g. redaktors. Sarakstījis grāmatas: "Latvija 1918–1928" (1928); "T. Masariks, Čehoslovākijas nodibinātājs un vadītājs" (1935); "Maršals F.Fošs, sabiedroto armiju virspavēlnieks pasaules karā" (1936); "Napoleons Bonoparte" (1938,1939,1991); sakopojis un rediģējis monogrāfiju "Z. A. Meierovics" (1935). Baigajā gadā apcietināts, varmācīgi izvests no Latvijas.