Konstance Ozola

Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidija Goda raksts

Mācījusies pie tēva Priekuļos, beigusi Rīgas 1. ģimnāziju. Studējusi vēsturi Latvijas Universitātē, kur klausījās Franča Baloža, Kārļa Strauberga, Augusta Tenteļa, Roberta Vipera lekcijas. Studiju gados strādājusi arheoloģiskajos izrakumos Cieres, Daugmales, Dignājas, Ķentes pilskalnos, Jersikas, Lielvārdes, Višķu kapu laukos. Par diplomdarbu "Latgaļu vēlā dzelzs laikmeta audumi", kas publicēts žurnālā "Senatne un Māksla", godalgota ar zelta medaļu un beigusi Latvijas Universitāti ar vēstures maģistres grādu. Kopš 1942.g. Cēsu Vēstures un mākslas muzeja zinātniskā līdzstrādniece, 1942.–43.g. piedalījusies R. Šnores vadītajos arheoloģiskajos pētījumos Cēsu apkārtnē. 1945.g. maijs – 1964.g. Cēsu Vēstures un mākslas muzeja direktore (pēc J. Dombrovska). Draudzējās ar arheoloģi Elvīru Šnori. Pētījusi Priekuļu Kalnapiļu, Jaunpiebalgas un Dzērbenes Bricu senkapus. K. Ozolas vadībā Cēsu Vēstures un mākslas muzejā uzsākta mērķtiecīga kolekciju veidošana un zinātnisks darbs, izveidots E. Veidenbauma muzejs "Kalāčos". Kopš 1947.g. vadīja restaurācijas un konservācijas darbus Cēsu pilsdrupās. 1949.g. panāca, ka muzejam atvēlēja Cēsu Jauno pili. 1950.g. Cēsu Vēstures un mākslas muzejā nodibinājusi kultūras pieminekļu nodaļu. Rūpējusies, lai padomju varas gados pasargātu no iznīcības Cēsu Vēstures un mākslas muzeja fondus. Pierakstījusi savas vecās mātes A. Tullija māsas Marijas Melbārdes atmiņas. Sarakstījusi I nodaļu grāmatā "Cēsis senāk un tagad" (1960). Kopš 1964.g. pensijā, līdz 1969.g. turpinājusi strādāt Cēsu Vēstures un mākslas muzejā. Apzinājusi dabā arheoloģiskos pieminekļus, noteikusi tiem ar kupicām iezīmētas saudzēšanas zonas, noslēgusi aizsardzības saistību līgumus ar kolhozu un ciemu vadību. Izveidojusi Cēsu rajonā arheoloģisko pieminekļu dokumentācijas arhīvu, iekārtojot 170 arheoloģisko pieminekļu lietas un sastādot arheoloģisko pieminekļu sarakstu.