Eižens Siļķe

Beidzis Dobeles ģimnāziju, Apguldes lauksaimniecības skolu un septiņus gadus Latvijas armijā bijis virsnieka vietnieks autotanku pulkā, ģenerāļa Jāņa Baloža šoferis. 1943.g. beidzis Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti. Interesi par ārstniecību mantojis no mātes, kas bija zintniece un pūšļotāja. 1943.g. īsu laiku ārsts Cēsīs. Nosūtīts par kara tranšeju racēju ārstu Krimuldā. 1944.g. rudenī atgriezās Cēsīs, organizēja karā izpostītās medicīnas saimniecības sakārtošanu: atjaunoja darbu Cēsu poliklīnikā un slimnīcā, 1945.g. nodibināja Cēsu medicīnas skolu. Organizēja Cēsu apriņķa medicīnas darbinieku kultūras un sporta pasākumus, izturējās labvēlīgi arī pret tiem, kurus padomju vara vajāja, sniedza viņiem iespējamo palīdzību. Par nelocīšanos un neiztapšanu vietējai komunistu varai sākās intrigas, 1952.g. komunisti pieprasīja izraidīt E. Siļķi no Cēsīm. Viņš pārcēlās uz Saldu, kur bija galvenais ārsts un rajona slimnīcas ķirurģiskās nodaļas vadītājs, nomainīja krievu tautības feldšeri partijnieku Haļipovu, kurš, piesavinājies nošauta cilvēka dokumentus, uzdevās par ķirurgu, bet, cik slimniekus operēja, tik aizraidīja viņsaulē. Līdztekus ārsta darbam organizēja Saldū kori, bija kora vecākais. Arī Saldū nonāca konfliktā ar vietējiem komunistiem, kuri apsūdzēja viņu nacionālismā sakarā ar kādas krievu tautības zagles atlaišanu no darba un 1962.g. pieprasīja E. Siļķes atbrīvošanu no amata. Turpmāk Ādažu slimnīcā ķirurģiskās nodaļas vadītājs, dziedāja Rīgas vīru korī Dziedonis. Kopš 1969.g. invalīds ķermeņa labās puses paralīzes dēļ.